Musolini „galma” māksla, kuru kūrēja dučes favorīte Margarita Sarfati. Principa apsolūti paredzams un likumsakarīgs process mākslas procesu attīstībā, ja tā saistās ar politiku. Destruktīvās idejas ir aktuālas tikai laikā, kamēr notiek cīņa pret kaut ko. Tad tiek atbalstīti stili, kuri dumpojas pret jel ko, kas bijis- pret sabiedrības ieradumiem, pret veciem stiliem, tradīcijām, gaumi utt., utt. Kad uzvara ir iegūta un pozīcijas nostiprinātas- destrukcija vairs neder, jo tā var sākt apdraudēt jauno varu.
Tamdēļ mākslinieki, kuri turpina dsturkciju stilu, dumpi, opozcionaritāti tiek represēti vai izstumti no vadošajiem procesiem vai viņiem tiek ieteikts pārmainīties atbilstoši jaunajām prasībām. Kādas tās ir?- Nu prgnozējami- īpaši stabīlām, kamdēļ jaunajai mākslai jābalstās sevišķi stabīlās tradīcijās; stabīlai un monumentālai kompozīcijai; nekādas neskaidrības. Skaists ir viss, kas ir spēcīgs un stabīls.
Alfredo Ambrozi
Par tādu stilu izveidojās itāļu Novečento. Stila vēsture aizsākās ap 1922.gada izstādi Milānā un beidzās līdz ar fašisma režīma likvidāciju. Kā mākslas stils, novečento tiek vērtēts neviennozīmīgi dēļ politiskās orientācijas. Tomēr, ja distancējamies no tā visa,- formāli te ir pietiekoši daudz vērtīga. Jā, tas ir itāļu romantisms vai neoklasicisms (kas itāļu gadījumā var būt viens un tas pats, jo neoklasicistu svarīga pazīme- antīkās kultūras elementu izmantošana, ir arī itāļu antikās kultūras elementu izmantošana), un te ir labs piemērs kā iepriekšējos gadsimtos iesākto darbu var turpināt atbilstoši laikmetam tam neoponējot. Tā ir pēctecība.
Citādi- Novečento neoklasicisms bija prognozējams arī kaut tādējādi, ka visa mākslas vēsture jau izrāda šo divu paralēlo tendenču secīgu nomaiņu- stabīlais, klasiciskais stils mainās ar kustīgo barokālo stilu, tas atkal mainās ar klasicisko, stabīlo utt., utt. visu vēstures laiku. Gauži prozaiski- māksla pārāk iesīkstē, nāk trakotāji, kad trakošana sāk apnikt,- nāk atpakaļ stabīlie. Novečento ir stabīlo un monumentālo vērtību laiks.
